Labdarība Latvijā

Cienījamie  ziedotāji , pateicos  par  atbalstu !

Cienījamais  deputāts  Parādnieks  izsaka  man  dziļu  pateicību  par  manis veikto  darbu . Paldies  , Parādnieka  kungs . es  tik  lāga  nesapratu , kāds  sakars  manai  vēstulei  ar  Parādnieka kunga  ģimenes  kapiem , viņš  viņus  kopjot . Tas  ir  slavējami , jo  tikai  mazliet  bremzēti , ir arī  tādi , to  nedara  . Noteikti  Parādnieka  k-gs  būtu  no  sirds  atbalstījis morāli  un  materiāli  manu  lūgumu , ja  būtu  izlasījis  , par  ko  ir  runa . Var  jau  saprast  deputātu , caurām  dienām  balso  un  balso  , lāga  nezinot  par  ko . Štāla  kundzei  noteikti  pateica, lai  kaut  ko  uzraksta , lai aizveras  un liek  mieru . Un  te  nu  rodas  jautājums, kā  viens  no  Nacionālās  apvienības  pīlāriem  , var  klaji  uzspļaut  nacionālām vērtībām , ignorēt   aizgājušo  piemiņas  saglabāšanu  Latvijā . Tad  jāsāk  domāt ,vai  visa  apvienība  domā  un  rīkojās  tāpat , vai  ir  arī  citādi  domājoši . Neviens  jau  viņu  nespiež  atdot  pēdējo , lūdza  atbalstīt . Mans  lūgums atbalstam  nes  zaudējumus Fondam , es  jau  rakstīju  par  to  "piečuku " , tā  kā  cienījamais  deputāts  Parādnieka  kungs  Fondam  ir  parādā .  

Ar cieņu,

Olavs Igals Rogge


Labdien!

Rakstu Jums 12.Saeimas deputāta Imanta Parādnieka vārdā. 2015.gada 18.decembrī ir saņemts Fon Rogges labdarības fonda iesniegums ar lūgumu atbalstīt Fonda darbību Latvijā. Paldies par Jūsu iesniegumu!

Savā iesniegumā Jūs norādāt, ka nodarbojaties ar pamestu kapu, pieminekļu sakopšanu tiem, kuru radinieki krituši karā, izsūtīti uz Sibīriju vai zuduši svešumā. Deputāts norāda, ka pats arī aktīvi kopj savus dzimtas kapus, tādējādi realizējot šo uzdevumu.

Deputāts izsaka dziļu pateicību Jums par Jūsu veikto darbu, uzsverot, ka ir nozīmīgi, ka Latvijas pilsoņi dara ko spēj, lai koptu kapus un piemiņas vietas.


Cieņā

Katrīne Štāla
12. Saeimas deputāta Imanta Parādnieka palīdze


 

                         2018  gadā   būs  100  gadu  Latvijas   neatkarībai . Tas  ir  ļoti  ievērojams  notikums  mūsu  tautai , Latvijas  pilsoņiem , lojāliem  Latvijas  nepilsoņiem , cilvēkiem , kuri  atzīst  un  ciena  Latviju . Fonds  jau  vairāk   kā  četrus  gadus  cenšas  atdod  godu  tiem   Latvijas  pilsoņiem , kuri  atdusas  Latvijas  kapos   un  kuru  pieminekļi , kapu  krusti   , kapenes  ir  dramatiskā  stāvoklī . Viņu  radi  krituši  karā , miruši  izsūtījumā , pazuduši  svešumā  un  nav  neviena , kas  varētu  sakopt  viņu  kapus . Viņi  ir  cēluši  Latvijas , kā  valsts , ekonomiku , kultūru , aizsardzības  spējas . Viņi  ir  pelnījuši , lai  tiktu  saglabāta  viņu  piemiņa , neatkarīgi  no  nacionālās  piederības  , ticības . Fonds  uzskata  par  savu  pienākumu ņemt  aktīvu  dalību  visā  Latvijas  teritorijā . Pirmajā  gadā  es  centos  piesaistīt  ziedotājus  gan  no  Latvijas , gan  Vācijas  . Visās  instancēs  tiku  slavēts ,  tikšot  izstrādāti  dažādi  palīdzības  varianti  u.t.t , kā  parasti tukša  muldēšana  sākot  no  visiem  prezidentiem  /  izņemot  Bērziņu , kurš  vismaz  morāli  atbalstīja  manus  centienus  , ar  naudiņu  jau  tā  pašvaki /. Es  sapratu , ka  tos , kas  izrāvušies  pie  varas  , interesē  pilnīgi  citas  lietas  un  lai  tas  entuziasts  plēšas  , ja  grib . Prese  nebija  pieejama , TV  arī , saimniekiem  tādas  lietas  neinteresēja , jo  nav  ko  naudu  tērēt , noderēs . Mecenātisms jau  ir  tāds  jocīgs  svešvārds  , jo  tādas  lietas  jau  varēja  atļauties  pirms  kara  veiksmīgi  uzņēmēji , viņi  ziedoja  labdarībai  lielas  summas , cēla  objektus  kultūras  vajadzībām , veidoja  parkus  / Vērmaņa  parks  /  u.t.t. Mums  jau  visi  miljonāri ,miljardieri  paši  ir  nabagi ,viņi  parādos  līdz  ausīm  un  beigu  beigās , ja  arī  gribētu  kaut  ko  ziedot , tad  kur  lai  miljonu  samaina  , vot  tā . Nenopelnīta  nauda  jau  vienmēr  tiek  slēpta , tā  kā  pie  mūsdienu  naudas  maisiem  griezties  ir  veltīgi , vienīgi  zaudējumi , jo  ierakstīta  vēstule , drukas  darbi , transports   līdz  pastam  vidēji  5  eiro .  Nolēmu  sākt  ar   Latvijas  augstāko  varu , ar  simts   varenajiem , redz  , kas  notiek. viņi  jau  kā  piemērs    Tautai   . Liela skāde  jau  viņu  finansēm  kaut  kādi  100  eiro  nebūtu , jo  minimums   gadā  jau  kādus  30  tūkstošus  salasa . Cilvēki  jau  ir  jocīgi , viņiem  liekas  , ka  dzīvos  mūžīgi , bet  kaut  kā  nesanāk . Es  vismaz  zinu , ka  mani  sagaidīs  ar  aplausiem un prieku , jo  es  , būdams  zemes  virsū  , esmu  rūpējies  par  tiem , kas  vairs  nav  zemes  virsū . Redzēsim , kā  jutīsies  tie  sīkstuļi , kuri labdarībai  nespēj  izdalīt  neko , kuriem  arī  būs  jāiet  uz  viņpasauli  , kurus  pārņems  nāves  bailes , kuri  lūgs  dieviņu , bet  atbildi  nesaņems , jo  nav  pelnījuši . Diemžēl  tā  tas  būs , kaut  daži  nosmīnēs , it  kā  būtu  nemirstīgi .   Neērti  jau  ir  kaut  ko  pierādīt  , lūgt  ziedojumus , daudz  ir  izdarīts  , bet  kopumā  tā  ir  sīka  daļiņa  no tā , kas  būtu  vajadzīgs .. Zinu , daudzi  metīsies  man  virsū ar  visādiem  argumentiem , lai tik  nebūtu  jāziedo . varbūt  pat  piesaistīs  advokātus  par  tūkstošiem , lai  tik neiztērētu  kādu  simtnieku  labdarībai , savu  senču  godam . Piesaiste  labdarībai  skaidri  parādīs  , kas  ir  kas . Vēlētāji  arī  sapratīs , ko  viņi  ievēlējuši . Daudzi  ir  ieteikuši  ar  preses  starpniecību  uzrunāt  cilvēkus , to  gan  nē , jo  atsauksies  pensionāri , invalīdi , trūcīgi   cilvēki . Viņiem  tas  nav  jādara , mans  aicinājums  domāts  vidējam  slānim .   

PS.   Ja  galīgi  bēdīgi  ar  naudu , vismaz  to  piečuku  atsūtiet .

 

Nāk prātā sen redzēts, bet dziļi atmiņā palicis skats – kafejnīcas sētā piesiets iespaidīgs krancis, dūšīgs, labi barots (varētu teikt no vidējā slāņa  ), apstrādā tikko izbērtu kaulu kaudzi, iekšā vairs neiet, ko darīt?. Te sētā iebraucu es – šausmas – ķēra kaulus, nesa būdā, nesa atpakaļ, mežonīgā naidā, lai tik neatņem, mēģināja rakt zemē, slēpa aiz būdas, zobus atņirdzis, sarkanām acīm. Ak dievs, nodomāju, vai tad mēs – cilvēki – esam tādi paši, ja mums izdodas tikt pie turības? Atceroties, šermuļi noskrien pa kauliem. Nē, dāmas un kungi – nebūsim tādi, būsim cilvēki ! ! ! Nav mums vēl Latvijā nostiprinājies tāds jēdziens, kā LABDARĪBA, lai kaut kā izdzīvotu, skolotu bērnus, uzturētu ģimenes. (Bija radinieks no Kanādas, kurš interesējās par dzīves apstākļiem – teicu, ka bērnu nauda ir 8 Ls mēnesī. Kaut kā mani nesaklausījis atbildēja – pašvaki ir visai dienai, bet izdzīvot var. Tas, ka šī nauda domāta mēnesim – tā arī man neizdevās cilvēku pārliecināt). Tāpēc kā “Fon Rogges labdarības fonda ” dibinātājs uzrunāju Jūs – esiet cilvēki, padalieties ar likteņa pabērniem, kuriem nav tā paveicies, atbalstiet kultūru, mākslu, pensionārus ar nopelniem, vientuļos cilvēkus, palīdziet ar savu naudu sakopt pamestus kapus, kurus nav vairs kam kopt, pieminekļus,baznīcas. Nekur nav teikts, ka būsim bagāti visu mūžu. Darbosimies pamatā lauku novados.Valdība parasti līdz tiem nenonāk

Labdarība ir ļoti attīstīta Eiropā, Amerikā, Japānā u.c. – neatpaliksim, un šad tad atcerēsimies par to kranci!

Ar vislielāko cieņu, cerot uz sapratni